LIKUMDOŠANA

photo

Daudzi Eiropas uzņēmumi gūst finansiālu labumu, veicot savas darbības, piemēram, izveidojot tropisko augļu plantācijas, ārpus ES, tomēr nereti izvairās no ES likumos noteiktās atbildības par atbilstošiem darba apstākļiem, samaksas līmeni un vides aizsardzību, slēdzot apakšlīgumus savu darbību veikšanai un izmantojot filiāļu uzņēmumus vai piegādātājus.

Šīs filiāles un apakšuzņēmēji bieži pārkāpj pamata darba tiesības un vides likumdošanu. Pārāk bieži cilvēkiem, kuru dzīves korporāciju darbības ir negatīvi ietekmējušas, nav bijusi vai ir bijusi ierobežota iespēja aizstāvēt savas tiesības savā valstī vai arī tajā valstī, kurā uzņēmumam ir centrālais birojs. Turklāt cilvēkiem var nākties saskarties ar nopietnu iebiedēšanu gadījumos, ja tie izlemj rīkoties, piemēram, strādnieki var tikt nolaupīti tikai tādēļ, ka ir kļuvuši ar arodbiedrības biedriem.

Turēt uzņēmumus atbildīgus par to, lai ekonomiskās aktivitātes visā piegādes ķēdes garumā, neatstāj negatīvu ietekmi uz kopienām ražotājvalstīs, ir katras valsts individuāla atbildība. To var izdarīt, ieviešot un īstenojot atbilstošu likumdošanu, tomēr tikai nelielam skaitam valstu (piem., Francijai) ir kaut vai minimums tādu tiesību aktu, kas turētu uzņēmumus daļēji atbildīgus par sociālo un vides ietekmi, kas izriet no viņu darbībām ārpus nacionālajām robežām.

Kas jau ir ticis izdarīts?

Starptautiskajā līmenī ir sperti vairāki soļi, lai risinātu privātā sektora lomas un atbildības jautājumu ilgtspējīgas attīstības un nabadzības izskaušanas jomā. Starp piemēriem ir OECD Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem, ILO konvencijas un deklarācijas, Starptautiskais cilvēktiesību likumprojekts un ANO Biznesa un cilvēktiesību pamatprincipi. Lai arī šīs iniciatīvas tiek vērtētas kā solis korporatīvās atbildības virzienā un valstis, par tām vienojoties, ir apņēmušās tās īstenot, pastāv ļoti nedaudzi tiesību instrumenti, kurus var izmantot, lai nodrošinātu korporāciju stingru piesaisti šiem standartiem, šie tiesību akti neaizstāj atbilstošu saistošo likumdošanu, kas regulē daudznacionālo uzņēmumu darbību. Šī iemesla dēļ valstīm tomēr ir steidzami jāpieņem juridiski saistoša likumdošana valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī, konsultējoties ar pilsonisko sabiedrību, tai skaitā neatkarīgajām arodbiedrībām.

Lielveikali

Vairākās ES valstīs jau ir aktualizēts jautājums par mazumtirgotāju pircēja varu. Dažas dalībvalstis ir mēģinājušies vērsties pret negodīgu tirdzniecības praksi (Unfair Trading Practices), ieviešot likumdošanu, piemēram, lai regulētu piegādātāja – mazumtirgotāja attiecības, lai aizliegtu cenas, kas ir zem pašizmaksas; lai apturētu dempingu un cenu diskrimināciju un lai mazinātu atkarību tirdzniecības attiecībās.

Šīs nacionālās iniciatīvas ir pozitīvi soļi, risinot negodīgas tirdzniecības prakses gadījumus, kādi rodas, ja starp mazumtirgotāju un piegādātāju spēku nav līdzsvara.

Tomēr to ietekmi ierobežo mazumtirdzniecības sagādes un pārdošanas starptautiskais mērogs. Visā ES mazumtirdzniecībā arvien vairāk dominē neliels skaits lielveikalu ķēžu. Lai arī pastāv pretmonopolu likumdošana, lai apturētu lielo ražotāju ļaunprātīgu dominēšanu tirgū, tomēr nepastāv nekāda veida ES likumdošana, kas vērstos pret pārkāpumiem saistībā ar lielveikalu pirkšanas varu.

Šie mazumtirgotāji strauji kļūst par noteicējiem pār lauksaimnieku un citu piegādātāju reālo pieeju ES patērētājiem.

Vairāk par šo tēmu